Es gribētu rūpēties par tevi, necenšoties tevi mainīt;
Mīlēt tevi, neatņemot tev brīvību;
Pieņemt tevi – neko neuzspiežot.
Un dāvāt – neko negaidot pretī.
Mācēt atvadīties no tevis – nebaidoties tevi uz visiem laikiem pazaudēt.
Runāt ar tevi par savām jūtām – neuzliekot tev atbildību par tām.
Dalīties ar tevi zināšanās – nepamācot tevi.
Priecāties par tevi – tādu kāds tu esi.
Ja arī tu, juzdams to pašu, spersi soli pretī – mēs spēsim viens otru bagātināt.
- Džebrans
Cik gan tas ir brīnišķīgi – dzīvot pilnīgā harmonijā ar visiem un brīvībā, nenometot no pleciem atbildību un rūpes vienam par otru, neizjūtot to kā važas, bet gan protot uzņemties kaut ko daudz lielāku par vairošanās funkcijām vai dzimtas turpinājumu.
Mūsu egoistiskās iegribas, ko viens otram pieprasām attiecībās ir seklas un falšas, salīdzinot ar patieso spēku, kas gūstams brīvībā un mākā atbildēt par savu rīcību un saviem ik sekundes, stundas, dienas lēmumiem, jo tos mēs pieņemam pastāvīgi.
No mūsu izvēlēm un pieņemtajiem lēmumiem saausts viss visums, sākot no ikdienas sīkumiem un beidzot ar mīlestību, jo cilvēks pats pēc būtības ir tas, ko viņš izvēlas, ko uzdrošinās un kādus lēmumus viņš pieņem – tādā veidā viņš veido savu “likteni.”
Brīvība – mūsu dzīves kvalitātes pamatrādītājs, kas palīdz mums saprast, vai izdarītā izvēle ir pareiza, vai pieņemts pareizais lēmums, vai mēs dzīvojam pareizi vai melīgi, attīstoties vai nē.
Likums , kas vada pār Visumu – mūžīgā attīstība, evolūcija, sevis un visa iepazīšana. Bet tas nav iespējams, ja nav brīvības. Ja mēs pretojamies šai vienkāršajai un mūžīgajai patiesībai, ja mēs nekalpojam tai un nevedam sevi un citus pa šo ceļu, mēs attīstām egoismu, veicinām cietsirdību, pazemojam paši sevi un visu mūsu realitāti, atdalot garu no pirmavota un mūžīgo patiesību izmainot pret mūsu sīko egoismu. Un tad arī jebkuras attiecības, jūtas, aizsākumi, darbības, jebkuras visaugstākās domas un prātojumi kļūst par kārtējo koncepciju, likumu, aizliegumu un ierobežojumu kopumu, cilpu kaklā, nāves punktu, slikti pabeigtu un sodītu jau dzīves laikā.
Tas ir moku un ciešanu ceļš, kas ved verdzībā.
Tie, ka dzimuši stiprā dzimtā – tie ir brīvi kopā, tīri un sirsnīgi viens pret otru, bez falša un viltus, brīvi un laimīgi vienlaicīgi un visur, jo viņiem nekas nav slēpjams, ne no kā nav jākaunas, jo viņos nav melu, kļūdu vai nožēlas, viņi ir svētīti un realizējušies. Tāda dvēseļu savienība ir visuma atbalstīta, tā dzīvo pēc visuma likumiem, nepretojas tiem, dzīvo vienoti ar dabu un mūžību, visā stās izpausmēs, visas esības piepildījumā, dziļumā un skaistumā.
Tāda savienība nav sagraujama un nekas un neviens nevar “pārskriet ceļu” tiem, kas savienoti tādā saitēm. Tā ir tā dzīves kvalitāte, ko piedzīvo īstenās raganas, magi, burvji, zintnieki un tas ir vienīgais, kāpēc viņi ir šai pasaulē.
Cilvēki, kas ir pret tādu savienību jau priekšlaicīgi ir sakauti un sagrauti, satriekti putekļos, izšķīduši nebūtībā jau dzīves laikā….paliek tikai jautājums….kad…..
Avots: mirkrasoty.life